otrdiena, 2016. gada 7. jūnijs

Makroekonomika

Makroekonomika sniedz zināšanas par ekonomiku kopumā, kas iekļaut rūpniecības un tautsaimniecības izaugsmi un attīstību. Makroekonomika sniedz informāciju par kopējo pieprasījumu un piedāvājumu, par valsts inflāciju, par iekšzemes kopproduktu, iedzīvotāju nodarbinātību un bezdarba līmeni valstī, par ekonomikas aktivitātes cikliem un izmaiņām, un protams par ekonomikas izaugsmi.

Vārds ekonomika no sengrieķu valodas nozīmē "mājas kārtība" un pirmo reizi šo vārdu lietoja sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts apmēram 4. gs. p.m.ē. Viņš rakstīja par to kā labāk vadīt mājsaimniecību un kopš tā laika vārds ekonomika arī apzīmē mājsaimniecību, tikai mūsdienās tam ir daudz plašāka nozīme. Varētu teikt, ka tā ir valsts saimniecība un nu jau tiek iedalīta mikroekonomikā, makroekonomikā, kas nebūt nav viens un tas pats. Keinsisms ar kura palīdzību tiek skaidrots bezdarba līmenis un biznesa cikla mehānisms. Par svarīgākajiem valdības ekonomiskās politikas instrumentiem keinsisti uzskata fiskālo politiku un valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvaru.

Lielākā daļa ekonomistu liek uzsvaru uz monetāro politiku kā izšķirošo makroekonomiskās regulēšanas instrumentu. Taču arī fiskālajai politikai ir svarīga nozīme savas valsts budžets un nodokļu politika būtiski ietekmē investīcijas tautsaimniecībā, tādējādi stimulējot vai, tieši otrādi, kavējot ekonomisko attīstību.

Lai valstī veidotos pozitīva ekonomiskā situāciju, tiek izmantoti dažādi instrumenti kā ar makroekonomikas palīdzību var samazināt riskus, iedzīvotajiem palielinot dažāda veida sociālos pakalpojumus, pētot un izzinot valsts kopējo ekonomisko stāvokli un ar radošu pieeju darbināt šo valsts iekārtu.

Par makroekonomiku un tās atšķirībām no ekonomikas?

Tātad atšķirībā no makroekonomikas, ekonomika sevī ietver visu saimniecībā un tautsaimniecībā notiekošo, kura tad tālāk tiek iedalīta mikroekonomikā un makroekonomikā. Viena no galvenajām ekonomikas problēmām ir tā, ka pieejamie preču un pakalpojumu resursi ir ierobežoti, taču vēlmes un vajadzības ir neierobežotas. Šī ierobežotība skar gan nabadzīgas valstis, gan arī bagātas valstis, kas nozīmē to, ka neviens no mums nevar dabūt visu ko grib. Tomēr tas rada arī vajadzību pēc ekonomikas, lai šīs vēlmes un vajadzības varētu pēc iespējas plašāk apmierināt.